FIFA Pasaules kauss
Vikipēdijas raksts
| FIFA Pasaules kauss | |
|---|---|
| Sports | Futbols |
| Dibināta | 1930 |
| Komandu skaits | 32 (finālturnīrā) 204 (2010. gada kvalifikācijas turnīrā) |
| Valsts/reģions | |
| Pēdējais čempions | |
FIFA Pasaules kauss ir galvenais futbola turnīrs pasaulē. To organizē FIFA un tas ir pasaulē vislielākais sporta pasākums, skatītāju ziņā (gan klātienē, gan TV) pat pārspējot pat Olimpiskās spēles. 2006. gada finālu televīzijā vēroja vairāk nekā 715 miljoni cilvēku.[1] Turnīrs tiek regulāri rīkots kopš 1930. gada, atskaitot 2. pasaules kara dēļ nenotikušos 1942. un 1946. gada čempionātus.
Finālturnīri notiek ik pēc četriem gadiem, taču pats čempionāts (ieskaitot kvalifikācijas spēles) notiek aptuveni divus gadus. Sākumā vairāk nekā 160 komandas piedalās reģionālajos turnīros, ko rīko kontinentālās futbola federācijas. Finālturnīrā iekļūst 32 komandas, kas četras nedēļas ilgā turnīrā noskaidro pasaules kausa ieguvēju.
Tikai septiņām valstīm ir izdevies uzvarēt kādā no septiņpadsmit notikušajiem pasaules futbola čempionātiem. Visvairāk titulu - piecus - ir ieguvusi Brazīlija, kam seko Itālija ar četriem tituliem un Vācija ar trīs tituliem. Tikai vienā finālturnīrā, kas noticis Eiropā ir uzvarējusi komanda no cita kontinenta (1958. gadā uzvarēja Brazīlija), savukārt visos finālturnīros, kas notikuši ārpus Eiropas, ir uzvarējusi Dienvidamerikas komanda. Pašreizējie pasaules čempioni ir Itālija.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
[izmainīt šo sadaļu] Pirms kausa
Pirmā starptautiskā futbola spēle tika sarīkota 1872. gadā starp Angliju un Skotiju. Futbolam kļūstot populārākam, tas tika iekļauts 1900. un 1904. gada Olimpiskajās spēlēs kā paraugdemonstrējumu disciplīna (uzvarētājiem netika pasniegtas medaļas). Futbols kļuva par oficiālu olimpisko sporta veidu sākot ar 1908. gada Olimpiskajām spēlēm. Šo olimpisko futbola turnīru organizēja Anglijas futbola asociācija un tajā drīkstēja piedalīties tikai amatieri. Gan 1908., gan 1912. gada olimpiādē uzvarēja Apvienotā Karaliste, zem kuras karoga spēlēja Anglijas amatieru futbola izlase.
FIFA pirmais mēģinājums organizēt savu starptautisko futbola turnīru notika 1906. gadā Šveicē, taču tas cieta neveiksmi, galvenokārt tādēļ, ka starptautiskais futbols vēl nebija pietiekami attīstīts. 1909. gadā sers Tomass Liptons noorganizēja Sera Tomasa Liptona trofejas izcīņu Turīnā. Šai turnīrā nepiedalījās izlases, bet gan klubi, katru valsti pārstāvot pa vienam klubam, un tas netiek uzskatīts par oficiālu pasaules čempionātu, kaut gan tas bija pirmais starptautiskais futbola turnīrs, kur dalību ņēma labākie profesionālie spēlētāji no Itālijas, Vācijas un Šveices. Trofeju ieguva amatieru komanda "West Auckland", kura tika uzaicināta piedalīties turnīrā pēc tam, kad Anglijas futbola asociācija atteicās uz šo turnīru nosūtīt profesionālu komandu.
1914. gadā FIFA piekrita atzīt Olimpisko spēļu ietvaros notiekošo futbola turnīru, piešķirot tam "Pasaules amatieru futbola čempionāta" nosaukumu, un uzņēmās tā organizēšanu. 1920. gada Olimpiskajā turnīrā uzvarēja Beļģija, bet 1924. un 1928. gadā - Urugvaja. 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā netika plānots iekļaut futbolu zemās futbola popularitātes dēļ ASV. FIFA un SOK arī radās domstarpības par amatieru statusu, kā rezultātā futbols tika izņemts no olimpiskajām spēlēm.[2] FIFA prezidents Žils Rimē paziņoja par FIFA Pasaules kausa organizēšanu 1930. gadā Urugvajā.
[izmainīt šo sadaļu] Pirmie čempionāti
Pirmajā pasaules kausā piedalījās 13 komandas - septiņas no Dienvidamerikas, četras no Eiropas (daudzas Eiropas valstis atteicās no dalības turnīrā sakarā ar tālo ceļu uz Dienvidameriku) un divas no Ziemeļamerikas. Pirmās divas pasaules čempionāta spēles notika vienlaicīgi: Francija - Meksika 4:1 un ASV - Beļģija 3:0. Pirmos vārtus pasaules čempionātu vēsturē guva Francijas uzbrucējs Lisjēns Lorēns.[3] Finālspēlē Montevideo, ko klātienē noraudzījās 93 000 skatītāji, Urugvaja uzveica Argentīnu ar rezultātu 4:2, tādējādi kļūstot par pirmajiem pasaules kausa ieguvējiem.[4]
Galvenie traucēkļi pirmajiem pasaules čempionātiem bija sarežģītā starpkontinentu ceļošana un kari. 1934. un 1938. gada turnīros, kas notika Eiropā, nepiedalījās neviena Dienvidamerikas komanda, izņemot Brazīliju. 1942. un 1946. gada turnīri nenotika 2. pasaules kara dēļ.
[izmainīt šo sadaļu] Izaugsme
1950. gada pasaules čempionāts bija pirmais, kur piedalījās Lielbritānijas komandas, kuras 1920. gadā bija izstājušās no FIFA, bet 1946. gadā iestājušās atpakaļ. Šajā turnīrā arī atkal piedalījās 1930. gada čempioni Urugvaja, kuri bija boikotējuši iepriekšējos turnīrus.
No 1934. līdz 1978. gadam finālturnīram kvalificējās 16 valstu izlases. 1982. gadā to skaits tika palielināts līdz 24, bet 1998. gadā - līdz 32, dodot iespēju turnīrā piedalīties vairāk Āfrikas, Āzijas un Ziemeļamerikas komandām.
2006. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīros piedalījās kopumā 198 valstu izlases, bet 2010. gada kvalifikācijas turnīrā piedalās 204 izlases, kas ir jauns rekords.[5]
[izmainīt šo sadaļu] Latvijas dalība Pasaules kausos
Latvija pirmoreiz ņēma dalību 1938. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kura spēles tika aizvadītas 1937. gadā. Vispirms Latvija ar 5:1 un 4:2 pārspēja Lietuvu, bet izšķirošajā spēlē ar 1:2 viesos zaudēja Austrijai un uz finālturnīru netika.[6]
No 1950. līdz 1990. gadiem Latvija Padomju okupācijas dēļ pasaules kausa turnīros nepiedalījās. 1994. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā Latvija tika ielozēta vienā apakšgrupā ar Spāniju, Īriju, Dāniju, Ziemeļīriju, Lietuvu un Albāniju. Šis turnīrs Latvijas izlasei nebija visai veiksmīgs, 12 spēlēs tika izcīnīti 5 neizšķirti un septiņas reizes zaudēts, galarezultātā ieņemot 6. vietu apakšgrupā (finālturnīram kvalificējās divas labākās apakšgrupas komandas).[7]
1998. gada Pasaules kausa kvalifikācijas grupā Latvija par divām ceļazīmēm uz finālturnīru cīnījās ar Austriju, Skotiju, Zviedriju, Igauniju un Baltkrieviju. Latvijas izlases bilance bija 3 uzvaras, 1 neizšķirts, 6 zaudējumi, galarezultātā ierindojoties 4. vietā grupā, Latvija finālturnīram nekvalificējās.[8]
Par ceļazīmēm uz 2002. gada Pasaules kausa finālturnīru Latvija cīnījās ar Horvātiju, Beļģiju, Skotiju un Sanmarīno. Šis turnīrs bija pagalam neveiksmīgs, Latvija izcīnīja tikai vienu uzvaru, savā laukumā cīnījās neizšķirti ar vienu no pasaules vājākajām izlasēm - Sanmarīno, bet pārējās spēlēs piedzīvoja zaudējumus, tādējādi grupā ierindojoties 4. vietā.[9]
2006. gada Pasaules kausa kvalifikācijā Latvijas pretinieki cīņā par finālturnīru bija Portugāle, Slovākija, Krievija, Igaunija, Lihtenšteina un Luksemburga. Izcīnot 4 uzvaras, trīsreiz spēlējot neizšķirti un 5 reizes zaudējot, Latvija ierindojās 5. vietā un finālturnīram nekvalificējās.[10]
2010. gada Pasaules kausa kvalifikācijā Latvija par ceļazīmi uz finālturnīru Dienvidāfrikas Republikā cīnīsies ar Grieķijas, Izraēlas, Šveices, Moldovas un Luksemburgas izlasēm.[11]
[izmainīt šo sadaļu] Trofeja
No 1930. līdz 1970. gadam Pasaules kausa ieguvējiem pasniedza Žila Rimē balvu. Sākotnēji to sauca par Pasaules kausu (World cup jeb Coupe du Monde), taču 1946. gadā pārdēvēja par godu FIFA prezidentam, kurš sarīkoja pirmo pasaules čempionātu. 1970. gadā Brazīlija ieguva trešo titulu un kauss uz visiem laikiem nonāca tās īpašumā, taču 1983. gadā kauss tika nozagts un tā arī netika atrasts. Visticamāk, to ir pārkausējuši zagļi.[12]
Pēc 1970. gada tika izstrādāta jauna Pasaules kausa trofeja. Šī ir ceļojošā balva, ko nav paredzēts uz visiem laikiem atstāt nevienas komandas īpašumā, lai arī cik titulus tā iegūtu, taču uz kausa tiek uzrakstīti visu ieguvējvalstu vārdi. Jauns kauss varētu tikt izstrādāts pēc 2038. gada, kad beigsies vieta, kur uz šī kausa rakstīt uzvarētājvalstu nosaukumus.
Trofeja, ko šobrīd pasniedz, ir 36 cm augsta, izgatavota no 18 karātu zelta un sver 6175 gramus. Pasaules kausa ieguvēji arī saņem apzeltītu, bet ne no tīra zelta izgatavotu, trofejas kopiju.[13]
[izmainīt šo sadaļu] Formāts
[izmainīt šo sadaļu] Kvalifikācijas turnīrs
Kopš otrā Pasaules kausa 1934. gadā tiek rīkoti kvalifikācijas turnīri, lai atsijātu vājākās komandas no finālturnīra.[14] Tos rīko sešās FIFA kontinentālajās zonās (Āfrikā, Āzijā, Ziemeļamerikā ar Centrālameriku un Karību salām, Dienvidamerikā, Okeānijā, Eiropā) un tos pārrauga attiecīgo kontinentu konfederācijas. Pirms katra kvalifikācijas turnīra FIFA izvēlas, cik vietas atvēlēt katrai konfederācijai kausā. Pamatā izvēle tiek balstīta uz komandu stiprumu, tomēr to var ietekmēt arī konfederāciju lobijs.
Kvalifikācijas turnīrs var sākties pat trīs gadus pirms finālturnīra sākuma un ilgt divus gadus. Kvalifikācijas turnīra formāts atšķiras atkarībā no konfederācijas. Parasti vienu vai divu vietu liktenis tiek izlemts starpkontinentālu spēļu rezultātā. Piemēram, Okeānijas zonas uzvarētājkomanda cīnīsies ar Āzijas 5. vietu par tiesībām spēlēt 2010. gada kausā.[15] Sākot ar 1938. gada Pasaules kausu,[16] rīkotājvalstij ir garantēta vieta finālturnīrā. Šādas tiesības bija arī iepriekšējiem čempioniem no 1938. līdz 2002. gadam, tomēr sākot ar 2006. gada kausu arī čempioniem ir jākvalificējas. Brazīlija, 2002. gada čempioni, kļuva par pirmo čempionvienību, kurai jākvalificējas nākamajam kausam pēc čempionu titula.
[izmainīt šo sadaļu] Finālturnīrs
Pašreizējā finālturnīra formātā piedalās 32 nacionālās komandas. Ir divi posmi: grupu turnīrs, kam seko izslēgšanas turnīrs.
Grupu turnīrā komandas tiek sadalītas astoņās grupās. Katrā ir pa četrām komandām. Astoņas komandas tiek "izsētas" (ieskaitot rīkotājus, bet pārējās komandas tiek sadalītas grozos pēc formulas (bāzētas uz FIFA Pasaules ranga un rezultātiem iepriekšējos kausos). Komandas no katra groza izlozējot tiek sadalītas grupās. Sākot ar 1998. gada Pasaules kausu ir izveidoti ierobežojumi, kas vienā grupā liedz būt vairāk par divām Eiropas vai vienu jebkuras citas konfederācijas komandu.[17]
Katrā grupā katra komanda satiekas ar katru pretinieku komandu, līdz ar to visas komandas, kuras piedalās kausā, izspēlē vismaz trīs spēles. Katras grupas pēdējais spēļu pāris tiek ieplānots vienā laikā, lai garantētu godīgumu. Divas labākās komandas no katras grupas tiek uz izslēgšanas turnīru. Lai grupā novērtētu komandas, tiek lietoti punkti. Kopš 1994. gada par uzvaru piešķir trīs punktus (līdz tam bija divi), par neizšķirtu - vienu un par zaudējumu nevienu. Ja vairākām komandām ir vienāds punktu skaits, labāko komandu izvēlas šādā veidā: sākumā skatās vārtu starpību, tad iesistos vārtus, tad savstarpējās spēles rezultātu un, ja līdz tam nav izdevies noteikt uzvarētāju, notiek izloze.[18]
Izslēgšanas turnīrā komanda vienreiz tiekas ar komandu. Uzvarētāji tiek tālāk, zaudētājiem čempionāts noslēdzas. Ja nepieciešams, uzvarētāju nosaka papildlaikā vai ar pēcspēļu 11 metru sitieniem. Sākumā (astotdaļfinālā) katras grupas uzvarētājkomanda tiekas ar kādas citas grupas 2. vietu. Tam seko ceturtdaļfināli, pusfināli, trešās vietas finālmačs (kurā piedalās pusfinālu zaudētāji) un fināls.[19]
[izmainīt šo sadaļu] Rīkotājvalsts izvēle
Pirmās Pasaules Kausu rīkotājvalstis tika izlemtas FIFA kongresa sanāksmēs. Vietas izvēle varēja izraisīt strīdus, jo ar kuģi no Dienvidamerikas uz Eiropu (vai otrādi), diviem futbola centriem, vajadzēja braukt trīs nedēļas. Piemēram, lēmums rīkot pirmo Pasaules kausu Urugvajā ļāva tajā piedalīties tikai četrām Eiropas komandām.[20] Abi nākamie Pasaules kausi norisinājās Eiropā. Lēmums rīkot otro (1938. gada kausu) Francijā bija strīdīgs, jo Amerikas komandas uzskatīja, ka kausa rīkošana notiek pēc rotācijas principa. Gan Argentīna, gan Urugvaja boikotēja turnīru.[21]
Sākot ar 1958. gada kausu, lai izvairītos no turpmākiem boikotiem un strīdiem, FIFA uzsāka rīkotāju rotāciju starp Ameriku un Eiropu, kas turpinājās līdz 1998. gadam. 2002. gada kauss, kuru rīkoja Dienvidkoreja un Japāna, bija pirmais, kas norisinājās Āzijā, kā arī pirmais ar vairākām rīkotājvalstīm.[22]2010. gadā Dienvidāfrika kļūs par pirmo Āfrikas valsti, kas rīkos Pasaules kausu. 2014. gada Pasaules kausu rīkos Brazīlija un tas būs pirmais Dienvidamerikā kopš 1978. gada,[23] kā arī pirmais, kad vairāki Pasaules kausi pēc kārtas notiek ārpus Eiropas.
Tagad rīkotājvalsti izvēlas FIFA Izpildkomiteja. Tās valsts, kura vēlas rīkot Pasaules kausu, futbola asociācija, saņem "Rīkošanas Līgumu" no FIFA, kas paskaidro soļus un lietas, kuras tā gaida no spēcīgas kandidatūras. Tā arī iegūst veidlapu, kura ir jāaizpilda, oficiāli apstiprinot kandidatūru. Pēc tam, FIFA izvēlēta inspektoru grupa apmeklēs valsti, lai pārliecinātos, ka tā atbilst visām rīkošanas prasībām. Pēc tam tiek izveidots ziņojums. Pašlaik rīkotājvalsts izvēle notiek sešus vai septiņus gadus pirms turnīra rīkošanas.
2010. un 2014. gada Pasaules kausos finālturnīra rīkošanas tiesības tiek rotētas starp konfederācijām, ļaujot vienīgi valstīm no noteiktas konfederācijas (Āfrika 2010. gada, Dienvidamerika 2014. gadā) kandidēt uz turnīra rīkošanu. Rotēšanas princips tika ieviests pēc strīdiem sakarā ar Vācijas uzvaru pār Dienvidāfriku cīņā par 2006. gada turnīra rīkošanu. Tomēr kontinentālās rotēšanas princips neturpināsies pēc 2014. gada, tāpēc katra valsts, izņemot tās, kas pieder iepriekšējo divu turnīru rīkotājkonfederācijām, var kandidēt Pasaules kausa rīkošanai sākot ar 2018. gadu.[24] Tas daļēji ir domāts, lai neatgadītos līdzīgs scenārijs kā 2014. gadā, kad turnīra rīkošanai pieteicās tikai Brazīlija.